Raksti un ceļojumu apraksti

(No senču pūra lādes)

 Veic Jāņu dienās no 17.06- 23.06, vai katra mēneša pirmajā pilnmēneša naktī  kad saule norietējusi! 

Rituālam nepieciešams sagatavot pa dienu;

• 3*9 ziediņi (3 dažādi ziedi pa 9)
• 3*9 koka lapiņas (3 dažādas lapas pa 9)
• Avota, akas vai cita spēka ūdens
• Malka ugunskuram no 3 veida kokiem

Visu mūžu gaidam, ticam, ceram, ka notiks brīnums un pie mums ieradīsies mīlestība!

Vai jaunībā, vai pusmūžā, vai vecumā? Tā vienīgā, patiesā, vienkāršā un brīnišķīgākā!

Arī tad, kad mūsu acis, jau veras mūža vārtos, mēs viņu lūdzam, lai tā ienāk, kaut uz mirkli, tikai uz vienu skatienu, un tikai pamāj ar savu siltumu.  Tā mūs apmīļo, un parāda, mūsu īstās mājas, un sagaida ar gaismu, un savu labestību! Tad zini, ka viņa mīt priekš katra no mums.

Tikai tici viņai, un viņa atnāks, un atkausēs tavu sirdi, ar savu mieru un putnu dziesmās prieku tev dos! Mieru un gaismu atnesīs! Ar prieku piepildīs tavu sāpošo sirdi, un tu atkal kļūsi laimīgs! Tikai ticība tevi glābs! Kaut arī paies gadsimti, tā tomēr tevi atradīs, tikai tici!

 Veicam uguns rituālu, lai uzaicinātu mīlestību un to pievilinātu.

Rituālu iesākam, kad saule ir norietējusi, bet pirms tam, sagatavojam ugunskuru, dedzināšanai. Svēto ugunskuru veido no 3*9 malkas pagalītēm, vai izmato cita veida uguns stihiju, piemēram; svece, kamīna, krāsns vai mentālo uguni. 

Ugunskura krāvumam izmanto pakāpiena veidu 3 pa 9 (piramīdā). Tad no četrām debess pusēm, sākot no Rietumiem uz Austrumiem iekur un paklanās uz Austrumiem un tad, uz Rietumiem. Tad no Ziemeļiem uz Dienvidiem iekur un paklanās uz Ziemeļiem, tad uz Dienvidiem. Uzaicinot rituālā piedalīties gaisu stihijas!

 Kad ugunskurs ir labi iekurējies, ņemam pirmos deviņus ziediņus, katrā iečukst pa mīļvārdiņam(var atkārtoties), kādā vēlas sasaukt savu iecerēto mīlestību un tad noskūpstot ziediņu ,ziedojam svētajai ugunij! Tad apejot pulksteņrādītāja virzienā ugunskuram, uzaicinām rituālā piedalīties gaisu stihijas paklanoties uz katru debess pusi ievērojot virzienus kāds bija uguns palaišanas iesākumā. Rituāls ir jāatkārto 3 reizes9 ( jo 3 pa 9 ziediņi)

Tad ņemam pirmās 9 koku lapiņas, katrā iečukstam iecerētās mīlestības rakstura īpašības, kuras vēlas lai būtu iecerētajai mīlestībai! Tad noskūpsta katru lapiņu un ziedo svētajai ugunij. Tad atkal uzaicina gaisu stihijas paklanoties uz visām debesu pusēm( saglabājot iepriekšējā rituāla virzienu), atkārtojot 3 reizes (3 pa 9). 

Tad ar svēto ūdeni, kurš ir ieliets māla, vai koka traukā, ierunājam iecerētās mīlestības rakstura īpašības, izskatu un citas būtības. 

Tad skaitot vārdus:” 

Svētā uguns!

Jāņu uguns!

Veltu tev ūdens veltes!

Atsūti iecerēto! 

Kā vēlējos!

Šo rituālu atkārto 3 reizes pa 9 ūdens kausiņiem, atkal uzaicinot gaisu stihijas , paklanoties uz  visām debesu pusēm ( saglabājot iepriekšējā rituāla sākuma virzienu)

   Kad svētais uguns ir nodzisis, tad savācam (3 pa 9) vietās svētos pelnus, māla podiņā, kuru novietojam savās mājās Ziemeļaustrumos, un glabājam līdz nākošajam rituālam. 

Kad iesāk jauno rituālu, svētos pelnus ziedojam jauna rituāla vietas iesvētīšanai.

Cilvēkiem trūkst dvēseles miera. Esam stresā, ir spiedīgi sociālie apstākļi, māc bažas par izdzīvošanu, neziņa par rītdienu utt. Spriedzi vislabāk noņem meditācija ar zvanu skaņām.

Uzlieciet audiokaseti vai kompaktdisku ar zvanu skaņām, kuru sudrabainās vibrācijas nomierinās un aizdzīs trauksmi. Zvaniņš taču skolēnus aicina uz stundām, lai viņi atmodina savu dvēseli un ir modri. Pieklusinātā veidā šīs skaņas ir nomierinošas. Cilvēkam viss ķermenis ir pilns neironiem, kuru uzbūve ir kā zvaniņiem – ar mazu taurīti galā. Tas nozīmē, ka visi esam kā tādi daudzi zvaniņi, sastāvam no vibrācijām un vibrējam katrs savā frekvencē. Ja cilvēks ir stresains, viņš vibrē nepareizās toņkārtās. Zvanu mūzika ķermeni "ievibrina" harmoniskās vibrācijās. Meditācijai der gan speciālā meditatīvā, gan tautas mūzika ar zvanu skaņām. Kāpēc mūsu senči tik daudz dziedāja? Tā viņi sevi harmonizēja.

Terapiju sāk ar atslābināšanos guļus pozā.

Skan zvanu mūzika.

Aizveriet acis un skatiet sevi gaišas auras apņemtu – dzeltenas vai oranžas, gaiši zilas vai violetas, meitenēm varbūt patiktu rozā. Mums katram ir sava vadošā auras krāsa, un iztēle jums to pateiks priekšā. Daudzreiz vadošā ir gaiši zaļā krāsa. Vislabāk sevi iztēloties dabas toņos. Vasarā varat lūkoties zilās debesīs, ūdenī, jūrā. Ja esat atgūlies mājās uz dīvāna, arī tur mēģiniet iztēloties šo ūdeni, jūru un sajust, kā zvaniņa skaņa ieplūst jūsos, apņem jūs, dara dzidrāku, tīrāku, veselīgāku, mierīgāku. Un noraugāties, kā zvaniņi aiznes prom jūsu stresa enerģiju – tālu, tālu kopā ar vēju, kopā ar skaņu vibrāciju. Sajūtiet zvanu vibrācijas ap sevi un to, kā tās jūs ieved mierīgā, dabas rezonansē. Dabas vibrācijas ir vispareizākās. Tad, kad skaņas esat sevī ielaiduši, iztēlojieties sevi kā zvaniņu un šūpojieties šurpu turpu... Varbūt arī var iedomāties sevi kā lielu zvanu ar klusu, dzidru skaņu... Varat arī mazliet pakustēties un sajust, ka visi orgāni ieiet tādā kā ritmiskā dūkoņā... Ja pieejam pie bišu stropa un paklausāmies, ko dzirdam? Mierīgu dūkoņu. Arī cilvēka organismam jāvibrē vienmērīgā dūkoņā. Sirdij jāstrādā ritmiski, pulsam tāpat.

Tā mēs sevi iešūpojam. Un tad redzam, kā atspīd saule, sasilda zvaniņu. Mūsu zvaniņš kļūst ne tikai mierīgs un dzidrs, bet arī silts. Uzlādējieties ar šo pozitīvo pilnības vibrāciju. Tad iztēlojieties, ka šis zvaniņš atrodas kaut kur dabā, piemēram, pie koka, vislabāk pie priedes.

Ieteicamāk sevi iztēloties kā sudraba zvaniņu, jo šis cēlmetāls vislabāk uzņem vibrācijas un darīs skaņu dzidrāku. Jūs sevi apņemsit ar šo sudrabaino zvanu, ieliksit tajā mierīgās, dzidrās, siltās, harmoniskās dabas vibrācijas, iekustināsit tās. Un tad, kad jutīsities slikti vai būsit stresā, sauciet atmiņā šo seansu un ātri vien, dažās sekundēs spēsit sevi sakārtot un atkal ievibrēt mierīgās toņkārtās.

"Es esmu mierīgs, mierīgs, pavisam mierīgs, ar mani viss ir kārtībā, es esmu visbrīnišķīgākais, visspēcīgākais, vislabākais cilvēks pasaulē. Priekšnieks mani nav norājis, ģimenē neviens nav uzbrēcis un ar mani vienmēr viss būs kārtībā. Mēs atradīsim citu, labāku pajumti. 

Es iegūšu citu draugu, kurš būs radniecīgāks manai dvēselei. Un ļoti daudz cilvēku vēlēsies ar mani satikties!"

Pēc senām ziņām tas ir zvaigžņu tulks. Ļoti populāri padomdevēji Austrumu valdnieku galmos. Es vienmēr esmu mīlējusi skatīties uz zvaigznēm. Tagadējā bērnība paiet, skatoties televizorā, datorā vai mobilajās ierīcēs, bet es esmu laimīga, ka es augu laikmetā, kurā šis vēl nebija tik aktuāls un lipīgs. Es lasīju grāmatas un fantazēju, kā ir tur tālumā, gan citās valstīs, gan kā tur ir, uz citām planētām!

Esmu apguvusi klasisko astroloģiju pie brīnišķīga Skolotāja, ar lielo burtu, Andra Rača, ko arī jums novēlu! Ar lielu prieku atceros to laiku, ko es ieguvu šajās mācībās! Kopā ar ļoti pozitīvi noskaņotu grupu un skolotāju gadu pēc gada uzkrājām zināšanas, kuras viņš dāsni un stingri mums iedeva – dažādus planētu veidotos pagriezienus, figūras veidojot sinastrijas un mēneša tumšos un gaišos veidojumus! Šajā laikā es nosapņoju sapni, ka esmu zvaigzņu tulks kādā Austrumu karaļa galmā! Skatos uz zvaigznēm un rēķinu, kādā lielā grāmatā rakstu dažādas skaitļu virknes. Tikai šie apzīmējumi planētām ir gluži citi un figūras arī un valoda, kurā runāju, ir sveša, tāpat burti tādi jocīgi kā ķekši vai zīmējumi! Vienīgi atceros meditāciju, kuru šis tulks veica.  Viņa pareģojumus gaidīja dienām, nedēļām, mēnešiem, jo tie bija 100% precīzi!

Tas ir kāds, kas māk lasīt cilvēka roku līnijas.Tā kā ir divas rokas, tad uz kreisās rokas lasām to, kas cilvēkam ir nolemts pēc likteņa. Pēc labās rokas lasām to, ko mēs izdzīvojam šajā dzīvē, jo līnijas var izmainīties, ja mainās cilvēks. 

Līnijas veido gan figūras, gan zvaigznītes, tātad tiek nošifrēts katrs liktenis. Šīs līnijas saprast vēlējos jau no bērnības! Neskaitāmas grāmatu, grāmatas lasīju, bet ne tik viegli zināšanas atveras.Tomēr man laimējās, un es izlasīju kāda amerikāņa-hiromanta sarakstītu grāmatu, kura man atvēra šīs zināšanas!

 Piemērs:

Kāda sieviete ap 40 gadiem atnāca pie manis, un vēlējās,lai nolasu viņas līnijas. Ieskatoties viņās roku līnijās es iesaucos: ”Bet kā jūs esat vēl dzīva!” Jā!” viņa saka, ka man bija 30 gadi, es braucu automašīnā un sēdēju pakaļējā sēdeklī. Pēkšņi sevi redzu, ka eju pa koridoru pretī gaismai! Tad atcerējos, ka man mājās  palikuši bērni! Kas ar viņiem notiks! Tad atmodos reanimācijas nodaļā slimnīcā! Biju, kādu laiku bezsamaņā, pēc smagās autoavārijas!

Numeroloģija ir brīnišķīga zinātne! Tā apskata dažādu skaitļu ietekmi uz cilvēku likteņiem. Ap 2500 gadu sena zinātne. 

Zināšanas palīdzēja apgūt kurss numeroloģijā, ko pasniedza ļoti zinoša pasniedzēja. Protams, izlasīju daudz dažādu grāmatu, kuras sarakstījuši pazīstami un populāri numerologi. Fascionē tas, ka pilnīgi visur ir skaitļu kopas, skaitļi, ar kuru palīdzību var aprēķināt jebko. Tikai tas jāsaprot un jāmāk lietot, izskaitļojot pēc dažādām metodikām vajadzīgās variācijas.

Cilvēkam piedzimstot, zem noteiktu planētu ietekmes veidojas tikai viņa likteņa kosmiskais kods. Bieži vien meitenei nav dzīvē veicies, bet pēc laulībam, iegūstot jaunu uzvārdu, situācija izmainās. Pēkšņi viņa kļūst pilnīgi cits cilvēks un spēj sevi apliecināt, kā arī veiksmīgi veidot savu karjeru. Tomēr ne vienmēr ir tik brīnišķīgas pārvērtības – jādzīvo vien tālāk, ja kaut kas nav iznācis, kā cerēts. 

Izveidojot kosmogrammu, veidojas kāda ģeometriska figūra. Ja tā nav tik veiksmīga kā vēlamais, tad ir iespēja meditēt uz to un ar savu domu spēku izmainīt vai vismaz mazināt to ietekmi. Tikai jābūt ticībai un cerībai uz pozitīvo savā dzīvē un liktenī!

 Lai veicas!

Nutricioloģijas mērķis ir izpētīt pārtikas produktu un uzturvielu ietekmes likumus saistībā ar cilvēka veselību, atrast vieglas uzturvielu asimilācijas, pārstrādes un utilizācijas ceļus. Nutricioloģiju nevajadzētu jaukt ar dietoloģiju – tie ir divi dažādi jēdzieni.

Nutricioloģija iekļauj sevī:

• pārtikas produktos esošo uzturvielu un komponentu izpēti;
• uzturvielu uzņemšanas un mijiedarbības nosacījumus;
• uzturvielu ietekmi uz organismu.

Tavs sapnis ir īpaši tev veltīta tēlojumu sērija, ar kuru palīdzību iekšējie zemapziņas spēki cenšas tevi aizstāvēt – brīdināt par tuvojošām pozitīvajām vai negatīvajām pārmaiņām. Bieži vien, saprotot, ko sapnis vēsta, spējam izvairīties, pasargāties no briesmām un lielām nelaimēm.

Piemērs: ja sapņojat un redzat lidojam septiņus gulbjus (seši ir balti un viens melns), tad tas nozīmē, ka tajā nedēļas dienā, kuru pēc skaita lidojumā redzējāt melnu, notiks kāds negadījums. 

Lai to izmainītu un tas nenotiktu, jums vispirms ir tas jāsaprot, ko sapnis vēsta. Kas tad ir mūsu aizsardzības spēks? Tā ir mūsu dieva aizsardzība! Tas ir mūsu sargeņģelis! Lūgšanām ir milzīgs spēks. Mēs ar tām stiprinām mūsu dievaizsardzību, tad mēs saņemamies un kļūstam spēcīgi, un dodamies kopā ar palīgiem nepieļaut  nelaimes. 

To darām šādi: ar domu un lūgšanu spēku  palīdzību vēlreiz ieejam sapnī, kuru vēlamies izmainīt. Ar baltās lūgšanas gaismas palīdzību mazgājam melno gulbi tik ilgi, līdz tas kļūst balts. Tad vēlreiz un vēlreiz redzam savu sapni, bet tikai jau ar izmaiņām. Visi septiņi gulbji ir lidojumā ir balti – jūs esat to paveicis un izglābies pats vai izglābis kādu sev mīļo! Protams, var būt kāda epizode jūsu dzīvē netālajā nākotnē, kad iesiet pa naža asmeni, bet izglābsieties.

Latviešu tautas pasakas daudzreiz arī pamāca, kā izvairīties no nelaimēm. Piemērs: kad brāļi dodas pasaulē laimi meklēt, tad sarunā, ka krustojumā kokā iedurs katrs savu dunci. Ja kāds atgriežas agrāk, paskatās uz nažiem un kāds ir sarūsējis, tas nozīmē, ka klājas slikti un vajadzīga palīdzība. Tad rodam gudru padomu un sūtām savu sargeņģeli talkā. Ar domu un lūgšanu spēku mazgājam mūsu brāli vai māsu tik ilgi, kamēr redzam, ka visa rūsa no naža ir pazudusi, un mēs atkal esam uzvarējuši. Vienmēr pateicamies savām sargdievībām!

Vēl kāda pasaka, kurā baltais tētiņš dod padomu mums: kad kādam no mūsu draugiem vai mīļotiem draud briesmas, jāpaņem glāze un jāielej ūdens. Tad skatāmies tajā – ja ūdens ir tīrs, tad labi, ja iekrāsojas sarkans, tad slikti. Ieslēdzam savas sargdievības, lūdzam un domās maisām ūdeni, līdz tas kļūst tīrs. Tāpēc ieej sapnī vēlreiz un izmaini to uz pozitīvu iznākumu! 

Lai veicas! 

Dabas dziedniece DIĀNA AUDRA

Tad, kad mēs ticam mēs darām brīnumus paši ar savām domām! Es ticu, ka mana Dzimtene būs laimīga, jo tās cilvēki noticēs brīnumam un izveidos savu dzīvi harmonisku, pozitīvu un laimīgu. Jo brīnumi ir lipīgi, tāpat kā smiekli!

Ja esi nelaimīgs un tev pietrūkst otras pusītes, kura tevi saprot un novērtē, kura tevi mīl un dievina. Saki: "Es ticu!" Tad savas sāpes transformē atvērtā uguns liesmā, par sarkani - oranžiem savas mīlestības tauriņiem. Tad tos nosūti pēc adreses: "Lidojiet pie man līdzīgajiem! Atrodiet tos, kam sāp, jo trūkst mīlestības un sapratnes!" Tad jūsu sūtītie vēstneši lidos un atradīs jums līdzīgos, un tos dziedinās ar jūsu mīlestības enerģiju. 

Uz pasaules kādam kļūs vieglāk, kāds satiks savu draugu vai draudzeni, kāds pirmo reizi mūžā iemīlēsies. Kāds spēs piedot otram nodarīto vai arī spēs paprasīt piedošanu kādam, kurš to sen jau gaida...

Katru reizi, kad jūsu taurenītis to paveiks, no viņa pateicības dzirksts atlidos kāda dzirkstelīte veiksmes arī jums. Tā pie jums gaidīs nākamo un atkal nākamo, un beidzot tas būs vesels laimes, veiksmes un mīlestības kauss, kas būs vienots jūsu dvēseles dārzā. Tas klusi gaidīs otru tieši tādu pašu līdzīgo. Jūs noteikti satiksieties, jo ceļš, ko jūsu mīlestības taurenīši būs izveidojuši, būs gaišs un saulains. To atradīs kāds, kurš to sen jau gaida.

"Es ticu!" saka tas, kurš ir slims. Katru savu slimo vietu noglāstot un skatoties atvērtā uguns liesmā, sadedzina savas sāpes un transformē par savas veselības un mīlestības taurenīšiem, kas ir gaiši zaļā un tumši zaļā krāsā. Šie lidoņi rodas daudz, ļoti daudz. Tie jūs apņem un sasilda ar savu veselību un mīlestību. Tie, norādot adresi, lai lido un atrod jums līdzīgos. Tiem, kuri ir arī slimi, vientuļi un noskumuši, sūtiet savus taurenīšus, kas nes veselību, patiesību, mīlestību un draudzību. Un kāds tos saņems un izveseļosies, jo tieši jūsu sūtītais taurenītis būs palīdzējis. Tad atkal arī pie jums atlidos šī atveseļotā dieva cilvēka pateicības dzirkstele, un tā atņems jūsu slimo vietu, un brīnums notiks – jūs kļūsiet veseli! Jūs palīdzējāt sev līdzīgajiem, un savukārt viņi palīdzēs jums. Tad jūs atgūsiet veiksmi, veselību, mīlestību un svētību! 

Vairojiet sevī labās emocijas, un mēs visi kļūsim labāki, veselāki, laimīgāki un veiksmīgāki!

Tu esi visvarenais cilvēks, bet tavas domas kontrolē tavi paralēlo pasauļu bērni. Tādi katram cilvēkam ir divi. 

Piemēram: ir vīrietis, un viņam, iespējams, abi bērni ir meitenes. Šāda tipa vīrietim patiks draudzēties ar meitenēm, un viņš gribēs tām līdzināties un arī ģērbties tīri, glīti, sakopti un vienmēr būs akurāts. 

Vīrietis, kuram abi paralēlo pasauļu bērni ir zēni – šādiem vīriešiem patiks tikai un vienīgi vīriešu sabiedrība. Viņi ieklausīsies tikai viņu dotajos padomos. 

Bet kas notiek, ja paralēlo pasauļu bērni ir gan meitene, gan zēns? Vajadzētu būt, kā šajā pasaulē saka: normāli, bet nekā. Harmonija neiestājas, jo vienu bērnu mēs lutinām un tam izdabājam, bet otrs ir pabērna lomā. 

Piemēram: sieviete, kuras zēns ir skaists, iznesīgs, spēcīgs, ļoti veiksmīgs, vairāk būs tendēta uz sportu, karjeru. Tā saucamā biznesa lēdija, arī sportiste. Viņas meitene ir pelnrušķīte, kura ir atstāta novārtā un nav novērtēta. Šīm sievietēm būs grūti atrast piemērotu vīrieti, jo tie ne vienmēr izvēlēsies par sievām  viņas. 

Ja nu vienīgi  vīrietim ir skaista, gudra, stipra meitene. Bet viņa zēns ir iespiests kaktiņā. 

Tādēļ  jums der padomāt, kādi ir Jūsu iekšējo paralēlo pasauļu bērni. Ja to sapratīsit, tad būsiet harmoniski un dzīvosiet ilgi un laimīgi. 

Diāna Audra

Es esmu kā datora fails, kurš tiek ieprogrammēts un pēc tam izpilda, kas tam uzdots. Tu man jautāji: "Vai man būs vēl dzīves draugs?" Tas tika pateikts Visumam, un es to ieliku sevī. Pagāja vairākas dienas, un pēkšņi atnāca informācija! Tā atnāca filmiņas veidā, un es zināju atbildi uz tevis uzdoto jautājumu. Es redzēju, kā tu satiec savu draugu parkā, kur viņš nejauši tev uzskrēja virsū. Viņš bija pavisam parasts, pasirms un neliels, bet ar priecīgām acīm. Tās lūkojās uz tevi un teica: "Es gaidīju satikšanos ar tevi!" Es redzēju, kā tu dusmojies uz viņu, ka tevi mūždien aizņemto biznesa lēdiju notriec no trases kāds, uz kuru tu pat nebūtu nekad paskatījusies virsū, kur nu vēl ievērojusi starp tūkstošiem garām ejošo cilvēku sejām. Bet tad jūsu acis satikās un kaut kas notika! Vai tas bija īssavienojums? Tava zemapziņa noskenēja viņa priecīgo acu skatienu, un, lai cik dīvaini tas neliktos, tas bija patiess. Šis cilvēks bija neglābjams optimists, ne kaut kāds biznesmenis, ne kārtējais donžuāns, bet tikai divas patiesi labestīgas acis, kuras ieinteresēti raudzījās uz tevi. Tu kā parasti apģērbta garos svārkos, apkrāvusies ar dažādu dokumentu mapēm, nesies dzīvē, kurā jau sen bija liels tukšums. Tas lika tev padomāt: "Kas tas tāds, kurš te maisās manās gaitās! Kā viņš uzdrošinās mani traucēt? Kur nu vēl uzskriet virsū un noņemt mani no trases?" Tad tu saprati, ka visa darbošanās, ko tu dari, ir tikai tāpēc, lai aizklātu tukšumu savā dzīvē. Un tad – kāds tev smejas acīs, kāds, kurš redz tev cauri, ka tu esi parasta, vientuļa, nelaimīga sieviete, kura cenšas būt kaut kam noderīga. Tad viņš atvainojas un sniedz tev roku, un saka savu vārdu. Un tu, lai cik dīvaini arī nebūtu, pasaki savu.

Šo epizodi es tev stāstu, kad tu atkal skriesi pa savu dzīvi kā pa trases lielceļu. Mans pareģojums tev saka: "Jā! Tev būs dzīves draugs, kurš nesteidzas, jo dzīve patiešām ir tik skaista! Un katra diena ir harmoniski jāizdzīvo. Padomā par to! Vai vari nedaudz apstāties un ieslēgt sajūtas, lai beidzot pieņemtu šo svarīgo lēmumu?"

Kāds ir tavs šī brīža jautājums? Es tev varu palīdzēt, jo esmu kā uztveres mehānisms, kurā iesūtot informāciju, pagaidot dažas dienas, atpakaļ iegūstu tavu atbildi apstrādātā veidā. 

Strādāju no attāluma, tāpēc raksti dianaaudra@inbox.lv, un pareģojums atnāks pie tevis caur mani tavā e-pastā.

Gaišreģe-ekstrasense Diāna Audra

Džovita Grebzde, »VZ« žurnāliste

Zināmā dziedniece Audra, īstajā vārdā Diāna Blūma, ir no Auces. Lai gan te dzimusi, viņa līdz desmit gadu vecumam dzīvoja Madonas pusē –vecmāmiņas mājās pašā meža vidū. Vecmamma zīlēja, gāja uz mežu un purvu pēc zāļu tējām. Uz mežu viņa devās agri no rīta, citu reizi vēlu vakarā. Diāna gāja līdzi vecmammai un jau agri pazina daudzas zālītes. Vecmamma prata dziedēt gan ar vārdiem, gan ar ārstnieciskajām tējām un uzlējumiem.

Ģimene daudz dzēra kaķpēdiņu tēju, kas ir eliksīrs pret visām kaitēm. Tā attīra aknas un uzlabo to darbību, un visiem tā būtu jālieto ikdienā. Tā kā Auces pusē dzeltenās kaķpēdiņas neaug, Diāna tās pērk aptiekā. Bieži vien tiek pārdotas arī vecas tējas, kas gada laikā jau zaudējušas ārstnieciskās īpašības. Diāna atgādina, ka līdz trīs gadiem var glabāt tikai mizas un pumpurus.

Viņa neatceras, ka būtu slimojusi līdz astoņpadsmit gadu vecumam. Arī tagad viņa neslimo. Jaunībā viņa nodarbojās ar vieglatlētiku, spēlēja basketbolu, daudz staigāja pa mežu un varbūt tādēļ joprojām par veselības traucējumiem nesūdzas. Viņa reti kad par kaut ko uztraucas un ir apveltīta ar ļoti attīstītu iztēli. Diāna norobežojas no negatīvās un nomācošās ikdienas masu mediju informācijas.

Diānai ir četri bērni. Paldies Dievam, veselības problēmas šo ģimeni nenomāc. Tikai dēlam Jānim, kas bija guvis galvas traumu un redzes nerva satricinājumu, joprojām ir nepieciešama acu ārsta palīdzība.

Diāna ir pakļauta Zemes stihijai un nekādām mistiskām parādībām netic. Viņa pa gaisu negramstās un ne lidojošos šķīvīšus, ne kādas citas pārdabiskas norises dabā nav redzējusi.

Viņa runā tikai to, ko zina, un dara to, ko prot. Ja kāds arī ko nedabisku ir redzējis, Diāna iesaka no šādām lietām turēties tālāk. Visas problēmas sākas tad, kad cilvēks iejaucas lietās, par kurām viņam nav nekādas saprašanas.

PAR DZIEDNIEKU IR JĀPIEDZIMST

Diānas vīrs ir mežsargs, viņa pati mācās Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mežsaimniecības fakultātes maģistrantūrā un janvārī sāks strādāt akciju sabiedrībā "Latvijas meži".

Kad Diāna kādu laiku bija bez darba, viņa sāka izmantot savas dabas dotās dziednieces spējas. Daudz zināšanu viņa guva 1991. gadā, apmeklējot Ilzes Jansones organizēto pirmo "Salveo" skolu. Tad arī tika nodibināta pirmā Dziednieku asociācija.

"Es nebiju nolēmusi nopietni nodarboties ar dziedniecību, vienkārši nebija nekādas vajadzības, jo bija profesija, kas mani saistīja. Taču man patīk iet kursos, kur es varu mācīties un uzzināt to, kas mani interesē. Tagad par dziedniecību ir daudz literatūras, un daļu no tās esmu izstudējusi. Visam nevar piekrist, visu arī nevar pieņemt. Parasti ir tā, ka katrs dziednieks atrod savu ceļu," stāsta Diāna. Vairākus gadus mācoties un apzinoties savu ceļu, viņa atklāja, ka arī pati ir apveltīta ar zināšanām, tikai tās atklājas pamazām.

Diāna jeb Audra strādā kā ekstrasense, kas sakārto cilvēka biolauku, attīrot viņa piesārņoto auru. Viņa palīdz atrisināt cilvēka nesaskaņas pašam ar sevi garīgā plānā. Pieredze rāda, ka dažādi cilvēki, kas slimo ar vienu un to pašu slimību, atveseļojas atšķirīgi. Ir cilvēki, kas negrib paši sev palīdzēt. Tad viņi visus dziedniekus dēvē par šamaņiem. Diāna cenšas šos cilvēkus pārliecināt, ka izveseļošanās priekšnoteikums ir ticība pašam sev. Viņa izstāsta pacientam, kāda pārtika jālieto, no kādas jāatturas, kādas sulas un ārstnieciskās tējas jādzer. To visu dziedniece izlasa katra cilvēka informatīvajā tīklā, kam viņa pieslēdzas līdzīgi datoram. Tikai domājot pozitīvas domas par sevi un uzklausot dziednieka ieteikumus, pacients var atveseļoties.

KAM TAISNĪBA — ĀRSTAM VAI DZIEDNIEKAM?

Jautāju, vai dziednieku skaita palielināšanās liecina par to, ka cilvēki zaudējuši ticību medicīnai. Diāna uzskata, ka medicīna savu vietu dzīvē nevar zaudēt, jo diemžēl mēs no dabas esam aizgājuši pārāk tālu. Rodas arvien vairāk psihisku slimību, kuras arī medicīna nevar izārstēt. Depresijā iegrimušie cilvēki ir izdzēruši litriem nervu zāļu un miega pulveru, tomēr ārsts ir bezspēcīgs.

Atnāk pie dziednieces Audras tantuks, kurš nedēļu mocījies ar bezmiegu (kaut arī bagātais dēls savai mātei var nopirkt visdārgākos ārzemju medikamentus). "Pie manis viņa jau pirmajā seansā aizmiga, bet nākamajā reizē smaidīja. Ja mediķi uzņemtos arī dziednieka misiju, rezultāts būtu labāks. Patlaban viņi ir strupceļā un vai nu negrib, vai nevar uzņemties šo misiju, baidoties no konkurences," atzīst Diāna.

Dziednieka palīdzību cilvēki meklē tad, kad viņiem vairs nevar palīdzēt mediķi. Pie Diānas pēc palīdzības uz Auci brauc no Rīgas un pat tālās Latgales.

Diāna katrā cilvēka saskata tās ēnas puses, kurām viņam jāpievērš uzmanība. Dziedniece uzsver, ka redzot cilvēkam cauri. Uz jautājumu, vai arī man viņa redz cauri, Audra atbildēja: "Ja paskatīšos, redzēšu!"

ZVAIGZNĒS RAKSTĪTĀ LATVIJAS NĀKOTNE

Diāna ir centusies ieskatīties arī Latvijas nākotnē. Ir grūti dzīvot ar apziņu, ka valstī nekas strauji nevirzās uz priekšu. Tas ir tāpēc, ka tai priekšā kā plīvurs ir daudz negatīvo domu, kas radušās no cilvēku neticības Latvijas nākotnei. "Kamēr Latvijā nenoregulēsies cittautiešu dzīve, mūsu valstij būs grūti virzīties uz priekšu. Krieviem Latvijā ir grūti dzīvot, jo viņiem nav mājas izjūtas. Latvijā dzīvojošie krievi nomokās ar to, ka viņiem vajag vairāk, nekā jau ir. Ja latvietis pēc savas būtības ir ļoti pieticīgs, krievu tautības cilvēkam vienmēr būs par maz. Viņiem vieglāk būtu dzīvot citās valstīs, un šādas iespējas pavērsies, kad Latvija iestāsies Eiropas Savienībā un neapmierinātajiem būs atvērtas visas robežas. Daļa aizbrauks tur, kur viņiem būs labāk. Tad arī mēs varēsim sakārtoties, attīstīties un atdzimt," uzskata Diāna Blūma.

"Latvijas skolās beidzot ir jāmāca patriotisms. Patlaban tas nenotiek ne ģimenē, ne mācību iestādē," viņa turpina. "Patriotisms nav iemācīts mums, un tāpēc mēs neko nevaram iemācīt saviem bērniem. Ir vajadzīgi gaiši skolotāji. Kamēr nebūs izglītības reformas, nekas nemainīsies. Jāmaina mācību programmas, kuru dēļ puse skolēnu ir nesekmīgi. Latviešu valodas un matemātikas mācību priekšmets ir pārāk smags un neaptverams, to atzīst arī paši skolotāji. Man pat šķiet, ka tas tiek darīts tīšuprāt, jo neizglītotus cilvēkus no augšas ir vieglāk koriģēt. Es nezinu, kas paliks Latvijā, ja lielākā daļa mācīties gribošu jauniešu no šīs valsts aizbrauks. Patlaban valsts par bērniem nedomā." Diāna uzskata, ka vecākiem būtu jāierobežo laiks, ko viņu bērni pavada pie televizora. Pie dziednieces tiek vesti bērni, kuriem ir bezmiegs – viņi nevar aizmigt, saskatījušies televīzijā monstrus un nemitīgas vardarbības ainas. Kādam pirmās klases skolniekam, kurš pie Diānas brauc no Rīgas, sapnī rādās viena un tā pati filma, zēnam ir radušās arī uzvedības problēmas.

Diāna uzskata, ka valdībā ir jābūt vairāk sievietēm. Cilvēki viduvējības baidās no viņām, jo ir pieraduši jautājumus risināt virspusēji. Sievietes ir izglītotākas, gudrākas, iejūtīgākas.

PREZIDENTES ZVAIGŽŅU STUNDAS

"Uzskatu, ka mums ir laimējies ar prezidenti. Viņa ir īstajā vietā un īstajā laikā. Raugoties zvaigznēs, Vairas Vīķes-Freibergas horoskopa zīme liecina, ka prezidente nesīs labumu Latvijai savā otrajā un pat trešajā ievēlēšanas laikā. Viņas teicamais veselības stāvoklis ļaus viņai vēl ilgi strādāt. Prezidente uz nākotni skatās ar pozitīvu skatienu, jo viņas sirds izglītība neļauj uzkrāties viņā negatīvajai enerģijai."

Latviešos negatīvisms ir vēsturiski attīstījies, jo viņiem vienmēr ir bijis jāpārvar lielas grūtības, lai sasniegtu savu mērķi. Diāna vēlas cilvēkiem likt paskatīties uz sevi no malas un atbrīvoties no sevi tik postošām īpašībām, piemēram, skaudības un nenovīdības. Cilvēki neprot priecāties par citu panākumiem. Tas radies padomju laikā, kad visur un visos bija jāmeklē ienaidnieka tēls. Bieži vien ģimenes saites pārrauj alkoholisms. Tagad valdošā visatļautība, kad jaunieši jebkurā diennakts laikā var iegādāties alkoholu un narkotikas, var novest pie tautas pašiznīcināšanās. Pie dziedniekiem narkomāni nenāk, nāk viņu izmisušie radinieki.

SPĒJA MĪLĒT CILVĒKUS DARA VESELUS

Diāna cilvēkus dala divās grupās: tādos, kuri ir spējīgi mīlēt, un tādos, kuri to nespēj. Maldīgs ir uzskats, ka cilvēks, kam dzīvē pietrūkusi tuvu cilvēku mīlestība, pats arī nav spējīgs šīs jūtas paust. Jau zvaigznēs ir ierakstīts, vai cilvēks ir mīlestību dodošs.

Vai slepkava spēj mīlēt? Ne jau visi ir nākuši no nelabvēlīgas ģimenes. Piemēram, mums visiem zināmais bērnu slepkava ir šizofrēniķis, uzskata Diāna. Pārliecība, ka drīksti slepkavot, jo esi soģis, ir šizofrēnijas pazīme. Patlaban šī slimība strauji izplatās. Latvijā nav populāra psihologu privātā prakse. Tas tāpēc, ka cilvēki pie psihologiem pēc padoma nevēršas. Psihologa darbu veic dziednieki. "Man būtu jāstrādā tikai ar rokām, tomēr līdz vakaram es to vien daru, kā sarunājos ar savu pacientu. Es pārliecinu, uzmundrinu, mierinu, iedrošinu, lai viņš var sevi apliecināt. Mums trūkst labu psihologu, jo šiem cilvēkiem jābūt ļoti talantīgiem. Bieži cilvēkam ir nepieciešama tieši psihologa, nevis dziednieka palīdzība," ir pārliecināta Diāna.

Jau otro gadu Diāna mācās astroloģiju pie astrologa Andra Rača. Izveidojot Latvijai zvaigžņu karti, astrologi zina teikt, ka nākamais gads Latvijai vēl būs grūts gads – Čūskas gads Latvijai, kas ir Jaunava, nesīs daudz pārbaudījumu. Līdzās vienmēr atradīsies Krievija, kas ir Ūdensvīrs. Šīs abas zīmes Čūskas gadā īpaši nedraudzēsies. Visvairāk dažādos notikumos būsim ierauti, kā tas vienmēr ir noticis, 2007. gadā. Tas būs lūzuma gads, kad notikumi pierādīs, vai mēs varam pastāvēt kā valsts, prognozē astrologi.

Latvijā ir enerģētiski spēcīgas svētvietas, par kurām savās grāmatās rakstījis Ivars Vīks, piemēram, akmens krāvumi un avoti Pokaiņos. «Arī kopā ar ģimeni esmu braukusi pie lieliem akmeņiem, kas atrodas Vecauces teritorijā, sena svētvieta ir arī pie avotiņa, kur cilvēki smeļ ūdeni. Es iesaku atpūtas dienas pavadīt katram pie savas stihijas – zemes, ūdens vai meža. Dažreiz cilvēkam pietiek ar to, ka var iegremdēt rokas tikko uzrušinātā zemē, tad spriedze tiek kā ar roku atņemta.

Cilvēkam ir jāatgriežas pie dabas, jo viņš ir tās produkts. Viņam arī ikdienas pārtikā ir jālieto pēc iespējas vairāk dabas produktu. Nekas jauns nav jāizdomā, un tad nebūs jāēd kaut kādas "izraēļu mirušās jūras" pārtikas piedevas par simts latiem. Pēc šādu "brīnumzāļu", piemēram, selēna, pārdozēšanas cilvēkam atkal ir jāmeklē dziednieks. Dzerot katru dienu pa glāzei ķirbju un burkānu sulas, uzlabojas atmiņa. Uzturvērtībām bagāts ir lasis, taču tas nav jāēd kilogramiem. Cilvēkam dienā ir jāapēd tik, cik var ievietot kopā saliktās saujās. Diemžēl dienā viens otrs apēd vairākas šādas saujas, un tad atkal meklē dziednieku, kas viņu attīrīs un veiks brīnumus. Diāna kā organisma attīrošu līdzekli iesaka divus mēnešus dzert Tibetas tēju.

Diānai ir četrdesmit gadu, bet sejā no tā nav ne vēsts. Par savas jaunības noslēpumu Diāna uzskata dabu, kas spēj dziedēt un atjaunot. Ir jābūt pašam labam, lai šo īpašību varētu dot citiem. Tad cilvēks vienmēr būs jauns, labs, skaists un vesels.

Diāna saka – katrs latvietis var būt dziednieks, jo mūsu zeme dod enerģiju. "Mēs esam pasaules sirds, jo, vērīgi aplūkojot kartē Latvijas kontūru, var saskatīt sirds formu. Te ir visskaistākā un mierīgākā vieta uz zemes. Te nav zemestrīču un citu dabas stihiju, un ne velti saka, ka Dievs izvēlējies Latviju par savām mājām," nobeidz Diāna.

Gandrīz katra cilvēka dzīvē pienāk tāds brīdis, kad pārņem izmisums... Aiz šīs daudzpunktes seko sauciens "Palīgā!" un tūkstoš jautājumu – ko lai es daru, kur lai es eju un vai vispār ir kāda jēga dzīvei... Lai atbildētu tādos grūtuma pilnos brīžos, dažbrīd jāizslēdz prāts un jāsauc palīgā sirds, bet varbūt – ja nu gadījumā priekšā ir tikai lielais, melnais tukšums, jāmeklē cilvēks, draugs, dziednieks, jo dvēseles sāpes tā uzreiz nenorimst... Ir būtiski katram cilvēkam atrast savu dziednieku, cilvēku, ar kuru sajūti dvēseles radniecību, kuras acīs skatoties, jūti – jā, viņa ir savējā...

Ar Diānu sarunājās Una DZELME

"Divas brūnas acis pavēlēt prot," tā dzied kādā nu jau ļoti senā dziesmā, bet dzīvē ar ļoti vērīgām acīm mūsos raugās Diāna Audra – pašas dabas radīta dziedniece, mežkope pēc aicinājuma. Diānā pašā ir šis zemes spēks, jo pati zeme un uguns ir viņas stihijas, kas dod spēku, attīra un dāvā mīlestību, kuru savukārt viņa atdod citiem – saviem pacientiem, kuriem tās visādu dzīves apstākļu dēļ pietrūcis. Diāna mīl ziedus, zāli, kokus, putnus, dzīvniekus. Pati viņa stāsta: "Mežā ieeju kā svētnīcā, koki ir mani brāļi un māsas, ar dzīvniekiem sarunājos kā ar bērniem, kuriem nekad nedrīkst nodarīt pāri. Reiz, bērnībā, apmaldījos mežā, jo biju aizrāvusies ar sēņu lasīšanu. Kādu brīdi biju nobijusies, bet tad ieklausījos, ko teica putniņš, dziedādams un mierinādams, lidojot uz to pusi, kur atradās manas mājas.

Savus pirmos desmit dzīvības gadus dzīvoju meža malā un varu teikt, ka tieši tur iemācījos staigāt vārda tiešajā un pārnestajā nozīmē. Kādu reizi, kad man bija 5 gadi, sadomāju iet pastaigāties pa mežu, un šķita, ka esmu satikusi divus suņus, bet, pieejot tuvāk, sapratu, ka tie ir vilki (acis bija ļoti ļaunas). Laimīgā kārtā viss beidzās labi, vilki pat nepakustējās, bet man, viņus labinot, to atceroties un apkopojot, radās pārliecība – tie ir mani dialogi ar dabu, kurā māku ieklausīties vēl šodien, saredzēt, paredzēt, saprast. Mana vecmāmiņa man iemācīja daudz tautas gudrību – dažādu augu dziedinošo nozīmi. Viņa lasīja ārstniecības augu tējas gan agri no rītiem, gan pēcpusdienā, gan arī vēlu vakaros un zināja, cik ilgi tās jāžāvē. Vecmāmiņa bija arī tā, kas man, mazai meitenei, atklāja mūsu dzimtas saknes – esot bijusi bagāta dzimta no Zemgales. Jau toreiz, bērnībā, mana vecmāmiņa teica, ka es būšot tikpat gudra kā mēs visas mūsu dzimtā. Toreiz es to tā nesapratu, bet paaugoties atskārtu, ka manas dziednieces spējas nāk no paaudzes paaudzē. Varu būt pateicīga liktenim, ka tas man pagriezies uz dziedniecības ceļa, un varu justies laimīga, jo kalpoju Mīlestībai. Katram jāatrod savs ceļš dzīvē, un es to esmu atradusi. Katram cilvēkam ir vajadzīgs savs draugs – dzīvnieks, putns, augs, kas var jums palīdzēt pret depresijām, stresiem. Jums tikai ir jāizdara savs darbiņš – jāieklausās dabā! Tā pasaka daudz, un jums radīsies daudzas atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem. Dabā viss ir harmonisks – nav nekā nepareiza, nav arī nekā negatīva. Daba ir tā, kas nomierina, noņem spriedzi, bet no tās nedrīkst tikai ņemt, kaut kas arī jādod pretī. Tu vari dot savu mīlestību, tad tā tev palīdzēs, kad esi slims, nelaimīgs, sarūgtināts... Nepaturi ilgi pie sevis negatīvas emocijas! Tādas izjūtas nobloķē kādu no taviem zemapziņas līmeņiem un tad gan – var saslimt vai arī tev vienkārši neveiksies. Ej biežāk dabā!

Reiz Jāņu naktī ar draudzenēm peldējāmies kādā ezerā. Vai zināt, ko sadzirdējām? Tas klusi dziedāja mums dziesmas, tikai jāmāk ieklausīties... Šis ūdens ir jāmīl, tad tas var atdot atpakaļ simtkārtīgi... Cilvēkam, šim radības kronim, jāmācās mīlēt dabu un nedarīt tai pāri, lai pavērtu ceļus saviem zemapziņas blokiem, līdz ar to radot sev iespēju nepalikt malā.

Ieej dabā, aptver to un samīļo, tad tā tev atvērsies, un tu sajutīsi svētlaimi! Nekas nav tīrāks un skaistāks par mūsu pašu dzimto zemi!," stāstot Diāna pasmaida, un ap sirdi kļūst vieglāk, jo taču daudzkārt cilvēkam ir vajadzīgs tik maz, lai justos laimīgs, un tāds var justies tikai tad, ja šo sajūtu proti, gribi un māki atdot citiem. Nešaubos, ka arī Jums ir vēlēšanās Diānu satikt, un tas ir iespējams, ja rūpīgi iegaumēsit – kur, kad, cikos un pa kādiem telefoniem. Lūk – tā!

Tik tiešām – šīs divas brūnās acis pavēlēt prot un to dara tik labdabīgi, sirsnīgi un mīļi, ka dvēselē ielīst tāds mīļums un tu esi glābts! Ticībā, cerībā, mīlestībā to varu apgalvot arī es, Una Dzelme, kurai dzīves grūtākajos brīžos ir ļoti palīdzējusi pašas dabas radīta dziedniece – Diāna Audra.

Diāna Audra

Es iesēžos tavā zaru rokā, kad esmu maza meitene. Pie tavām kājām guļ akmeņi. Tie klusi dzied. Tu svētlaimē mani aijā, jo es tevi mīlu, mana māsa priede. Es eju pie tevis, un tu man stāsti, ka katrā tavā pumpurā, kuru tu raisi, ir zāles pret visām pasaulīgām kaitēm. Šos pumpurus apēd: no rīta vienu, kad saulīte tikko atnākusi, pusdienās otru, kad saulīte pakāpusies visaugstāk, un vakarā trešo, kad saulīte nogājusi atpūsties. Mīļā māsa priede, pasaki, cik ļoti daudz tajos ir gan mikroelementu, gan vitamīnu, gan dabisko antibiotiku. Atgriezies pie dabas, cilvēk, jo tu esi dabas sastāvdaļa!

Priede, ja tev uz stumbra ir sveķu asara, vai tu nepastāstīsi, kā es to varu iegūt? Pieej pie mana stumbra un noskūpsti to, un paņem šo sveķu asaru. Kļūsti vesels, mans cilvēk, jo nekas nevar būt vērtīgāks par to. Es redzēju vecus priežu celmus un nolauzu kādu piemiņu no tā. Tā smaržoja tik brīnišķīgi, es to liku zem sava spilvena, tas mani ieaijāja. Smarža aiznesa mani citā pasaulē. Es redzēju, ka mežs, kurā tu audz, spēj izārstēt visus zemes slimos cilvēkus. Vējš aiznesa projām no cilvēkiem visas nelaimes, un tu ar savu smaržu iznīcināji visas slimības. Atgriezies, cilvēk, pie dabas! Ja esi noguris, aizej pastaigāties pie priedēm. Tās tevi atkops, tās tevi apmīļos, un tu aiziesi spēcīgs un vesels. Tikai viens nosacījums: ja tu ej pie manas māsas, tad tev jāiznīcina sevī ļaunas, egoistiskas mantkārīgas, netiklas domas. Tev daba palīdzēs tikai tad, ja pats būsi to pelnījis.

Un atkal es sēžu tavās zaru rokās, un tu mani aijā. Tu man dod spēku izturēt un vēl palīdzēt citiem. Tu attīri manu dvēseli no visa liekā. Es eju vienmēr pie tevis savās domās, kad man ir grūti. Es atrodu mierinājumu tavās skaujās.

Mežs attīra cilvēkus no visa ļaunā, no iedomības, no mantrausības. Kad ieej mežā, tu saproti, kur ir īstās dzīves vērtības. Cilvēkam nemaz nevajag tik daudz visa kā: ja būsit pieticīgāki, būsit laimīgāki.

Ķīnietim dienā vajag sauju rīsu. Latvietim pietiek ar sauju pupiņu vai zirnīšu. Attīri sevi no visa liekā, un tu iegūsi dvēseles mieru. Mācies sevi pazīt, nekalpo melno varai, kura diktē: vēl, vēl, vēl. Neej tai līdzi!

Turies tai pretī ar priedes zaru rokā. Izārstējies ar dažām saujām priežu pumpuru. 

Es atguļos sūnās, un virs manis slejas manas māsas priedes. Un viņas ir simtiem, un viņas ir visskaistākās visā pasaulē. Slaidi stumbri, zaigojoša miza, katra plēksnīte nes veselību. Uzliec kompresi no miziņas un kļūsi vesels. Mazgājies priedes skuju vannā un atbrīvosies no visa liekā, ar ko esi saindējies.

Te nokrīt čiekurs pie manām kājām, un iztek sēkliņa pie manis, un es ar to sadraudzējos, jo tā ir visa sākums. Ja tu saprastu to, ka sēkliņa ir visa sākums, tu kļūtu vesels, jo draudzētos ar tām!

To visu stāsta man akmens, kas blakus man dzied šūpļa dziesmas. Jo tas ir laimīgs, ka es esmu dabas daļa un viņā ieklausos un dzirdu, ko viņš stāsta visiem un ko varu uzrakstīt. Daba ir pateicīga, ja to tikai saprot, ja dzird, ja tajā ieklausās. Paņem mani vējš aiz rokas un ieved citā pasaulē, kur nav skumju, kur ir tikai laime. Un atkal es nonāku pie simtgadīgām priedēm, kuras ir visskaistākās. Jo visā pasaulē viņas ir manas māsas, un es esmu viņu daļiņa, jo es viņas saprotu, es viņās dziedu. Tā ir daba, kuru radīja dieviņš, lai mēs būtu paradīzē, lai mēs būtu laimīgi.

Ieaud, māsa priede, manos audeklos zaru tīro zaļo krāsu, savu silto skuju rakstu, savu sidrabaino vizmu, savu brūnā auguma mirdzumu. Un es noaudīšu apmetni mūsu Latvijai un tās tautai, lai tā būtu reiz laimīga savā skaistajā mājā, savā dzimtenē.

Diāna Audra

Katri Jāņi mani aiznes bērnībā, kad mēs dzīvojām viensētā dziļi laukos vecas dzimtas mājās. Mīļākā vieta – ceriņkrūmā. Uzaugu saskarsmē ar dabu – vecām kļavām, ozoliem, liepām... Zeme mani baroja un loloja, koki un krūmi – šūpoja, akmeņi auklēja, stāstot sen aizmirstus notikumus. Šis laiks bija brīnumains.

Katru gadu es gaidīju Jāņus, bet nesapratu – kādēļ. Tie pagāja, un gaidītais brīnums nenotika. Kāpēc tā? Nu es saprotu – šajā pirmsjāņu laikā jāpaspēj paveikt ļoti daudz...

Jānīšam divi meitas,

Viena liela, otra maza;

Lielākā zeltu nesa,

Mazākā sudrabiņu.

Šķiet, šeit norādīts uz zelta un sudraba enerģijas plūsmu saulgriežos. Tādēļ, protot sevi attīrīt, mēs atbrīvojamies no visa liekā. Tāpat arī varam aizsargāt savu māju, sētu un ģimeni no ļaunā. Dabā viss ir pilnīgs, tikai jāatveras tai.

Mēs visi esam Dieva bērni. Mēs esam zemes bērni. Mēs nākam no dabas. Tāpat kā upe, kura nes ūdeni, tāpat kā koki, kuri izaug no sēkliņas, arī mēs izaugam no tās. Šajā spēcīgajā laikā (to zina mūsu zemapziņa) attīri savu dvēseli no ļaunuma, attīri savu auru no kaitējumiem, un tu spēsi turēties dzīvei līdzi, kura pašreiz nav no vieglākajām. Izdziedi, latvieti, Jāņos prieku, sāpes un bēdas! Atceries, mīļais tautieti, ka, attīrot sevi, tu attīri savu tautu, savas tautas zemapziņu. Lai būtu brīvs savā zemē. Bet kāpēc mēs nejūtamies brīvi? Mēs mākam tikai strādāt. Esam aizmirsuši priecāties. Mūsu senči prata priecāties, prata būt laimīgi, prata būt arī pieticīgi. Saulgriežos ģērbjas latviešu tautiskajās goda drānās. Sievietēm ieteicams valkāt tautiskos ieloču brunčus, jo caur ielocēm no zemes tiek uzņemta enerģija, kura nes svētību valkātājas veselībai, veiksmei, savai un ģimenes laimei.

Pēc Jāņiem iesaku neaizmest pīlādžu zariņus un vainagus, bet izkaltēt un paglabāt tos – noderēs tējām; ja nē, tad uz nākamajiem Jāņiem veltīsiet ugunij. Liela nozīme vainagiem auglības, svētības nešanā – tie jāuzpin katram pašam un jānēsā visu Jāņu nakti.

Aplīgošana – arī svētībai. Aplīgojiet savus laukus, tad būs aizsardzība. Katrā stūrī iespraudiet pīlādža zaru. Padziediet Dieva dainas, un būs svētība jūsu darbam. Attīriet arī savu darba telpu un mājas – ar kalmēm, pušķojot ar ziediem, ozolu vītnēm, pīlādžu zariem un aplīgojot.

Jāņugunij samazinoties, pa pāriem lec tai pāri, attīrot savu auru no kaitējumiem, slimībām, ķildām, lai valdītu saticība, veselība un svētība ģimenē. Paliekot nomodā visu nakti, var sagaidīt laimi mīlestībā un labu dzīves draugu. Negulētājiem gaidāma arī laba raža druvās. Jāņu dienas rītā dziednieciska ir rīta rasa. Savāciet Jāņu rīta rasu linu dvieļos un ievīstiet tajā slimnieku – kļūs vieglāk.

 Audra.lv

Diāna Audra

Avotiņš mani klusi sauca. Atnāc, pasēdi, ieklausies, palīdzi saviem draugiem kadiķiem! Tie stāv kaili un aplauzti, taču vēl kāds kārīgi uzmet tiem skatienu – sak', jānolauž kāds kadiķa zars, lai palīdz pret ļaunumu. Bet varbūt paši būsim tīri savā sirdsapziņā, tad ļaunums mums netiks klāt. Pienāc pie drauga, kurš tev palīdzēs, nelauz tā zarus! Pienāc pie kadiķīša un palūdz, kad tev ir grūti, kad esi viens un nelaimīgs. Viņš tev palīdzēs. Pasēdi pie viņa kājām un izstāsti savas bēdas, un viņš tās sadzirdēs. Draugi palīdz klusējot.

Kad būs gatavas kadiķodziņas, salasi un paņem tās līdzi – viņš tev tās uzdāvinās. Paskaties uz tām mazliet vērīgāk: viena zaļa, viena melna maza podziņa, viena zaļa, viena melna. Sažāvē, saver tās krellītēs un nēsā tās visur līdzi. Tās palīdzēs un pasargās tevi, ja vajadzēs iet melnumā, tukšumā, aukstumā.

Noskaiti dziesmiņu:

Skauž mani skauģi,

Bur mani burvji,

Nevar mani izpostīt:

Dieviņš taisa dzelžu sētu

Apkārt manu augumiņu.

Cik saskaiti, tik saveri krellītes. Cik saveri, tik apliec ap sevi, ap savu māju, ap savu dzīvi.

Ej, Laimiņa, tu pa priekšu,

Es tavās'i pēdiņās.

Neej, bērniņ, to celiņu,

Kur aizgāja jauna diena.

Savērp sev skuju rakstu no kadiķa zvaigznītēm, tās tevi sargās no ļaunās dienas. Apej trejdeviņas reizes ap krellīšu podziņām. Jo čaklāka vijējiņa, jo vairāk aizsardzības.

Trejdeviņas gunis kūru,

Lai sadega nedieniņa,

Lai sadega nelaimīte,

Kas uz mani kārojās.

Kad es paskatījos uz tevi, kadiķīt, man likās, ka tev ir zvaigznes katrā skujiņā. Katrai – savs stariņš, katra zina, cik stipra viņa ir. Tā nokož vīrusu, tā iznīdē stafilokoku, tā palīdz tikt vaļā no nedienām. 

Kad biju aizgājusi pie tevis, tu biji aplauzts un kails. Nelauz, cilvēk, pie avota kadiķi! Aizej uz mežu un aprunājies ar to, varbūt tas uzdāvinās tev savu bērniņu – iestādi to pie mājas svētībai, lai raganas neskrien mājā. Lai vari nopērties ar kādu zariņu. Tikai vienmēr palūdz kadiķītim atļauju.

Un tad mani apņem smarža – tik reibinoša un stipra. Tā attīra mani no visa liekā, kas jebkad ir bijis. Es iemiegu un sapņoju, ka man pieder kadiķa sirds. Tā iegulst man plaukstā, atstaro savu zaļo gaismu un ieved pavisam citā pasaulē. Kā pa pupas ziediem es kāpju tai līdzi, un tā aizved mani uz Laimes zemi. Es skatos un redzu šo pasauli citādā krāsā. Tā ir kadiķa sirds. Tā parāda, cik skaista ir dzīve, ja nenodari pāri līdzcilvēkiem, ja visi apkārtējie priecājas par tevi un tu vari priecāties par viņiem. Šī gaisma ir manā draugā, un es novēlu, lai to saskatītu ikviens no mums. Patiesībā tas ir tik vienkārši, vai ne?

Anita Banziņa

Ir dziednieki, zintnieki, ekstrasensi. Tu sevi dēvē par gaišreģi.

Gaišredzība ir mana stiprā puse. Man pienāk informācija par cilvēku, kad ieeju viņa aurā. Es to ļoti labi redzu, saskatu šim cilvēkam turpmākos notikumus, arī to, kāds viņš ir kā personība un kādas ir viņa problēmas. Tad es lēnu garu atšķetinu tās.

Cilvēkam ir jāapzinās, kas ir viņa galvenā problēma. Dažkārt viņš ir tik ļoti sajaukts savā aurā, ka neprot to saskatīt, nezina, kura ir īstā, jo liekas, ka dzīvē itin nekas neizdodas. Tad es šo auru sakārtoju. Pēc tam aprunājamies – kas viņam vajadzīgs, ko viņš grib zināt par sevi, par savu nākotni, par attiecībām ar ģimeni, darbabiedriem.

Var teikt, ka tu strādā gandrīz kā psiholoģe vai psihoterapeite.

Bieži vien man liekas, ka cilvēkiem patiešām vairāk ir vajadzīga psihologa, nevis mana palīdzība. Bet, tā kā šo psihologu nav, tad nāk pie manis. Man patīk strādāt ar cilvēkiem. Pārliecinu viņus par to, ka viņi var, ka spēs tikt pāri savam melnajam dzīves periodam, sakārtot ģimeni, ka sieviete būs spējīga tikt galā un dzīvot arī bez vīra. Kad pazūd saikne ar šo spēcīgo pusi, sievietei, kura līdz šim ir tikai kopusi ģimenes pavardu, liekas, ka dzīvei ir gals, ja vīrietis aiziet. Tas ir grūts laiks, kad jāiziet šim periodam cauri, un katrai tāds var būt.

Bieži nāk bērni, pusaudži ar savām problēmām, daudziem jau ir depresija. Viņiem ir visa dzīve priekšā, un ir patīkami, ja beidzot redzu, ka viņi ir sapratuši – ir jāmācās, ir sevi jāapliecina. Prieks, ka esmu varējusi palīdzēt viņiem sakārtot viņu domāšanu, attiecības ar ģimeni, klasesbiedriem. Būtībā daru to pašu, ko veic psihologs, ceļot cilvēka pašapziņu. Strādāju ar cilvēka dvēseli, ar mīlestības enerģijām, kuras es uzskatu par visspēcīgākajām pasaulē.

Tu esi pievērsusies arī hiromantijai.

Jā, esmu to mācījusies kursos pie tautas dziednieces Orlauskienes, un viņa iedeva man šo ievirzi. Daudz mācījos pati no grāmatām. Ļoti daudz lasu arī tagad.

Hiromantija ir zinātne, ko nevar tik ātri apgūt. Tā ir ļoti dziļa zinātne, kas sasaucas kopā ar astroloģiju. Tagad, kad mācos arī astroloģiju, izjūtu, ka tā ļoti daudz palīdz – ir kā zvaigžņu karte uz rokas. Te ir viss liktenis virsū. Kad šo kosmogrammu uztaisa astroloģijā, tā pilnīgi sasaucas ar šīm līnijām uz rokas.

Ar Taro kārtīm var redzēt tuvāko nākotni un problēmas. Uz rokas līnijām būtībā ir visa cilvēka dzīve.

Grūti viņam pateikt sliktāko, kas gaida. Protams, brīdinu par briesmām, bet izvairos pareģot kādus ļoti bēdīgus notikumus. Redzu arī slimības, bet tās nediagnosticēju, jo tā nav mana stiprā puse. Tas lai paliek lielāku speciālistu ziņā.

Šobrīd tik populārā igauņu dziedniece Lūle Vilma savās grāmatās māca, ka problēmas var atrisināt un paša spēkiem no fiziskām kaitēm var atbrīvoties, ja dzīvo, piedodot un mīlot.

Es arī esmu lasījusi šīs grāmatas un daudz kam varu un arī nevaru piekrist. Man liekas – cilvēks tomēr ir ļoti emocionāla būtne. Es pati arī nedaudz esmu karotājtipa cilvēks, kurš ar saviem spēkiem tiek dzīvē uz priekšu. Es nevaru vienmēr savam ķermenim izdabāt un lūgt, lai tas man piedod, ja es to sāpinu.

Man pārbaudījumi tieši dod stimulu, un es varu vairāk izdarīt. Cilvēkam tomēr ir nedaudz jābūt arī cīnītājam un jāizkaro sava vieta dzīvē. Ar piedošanu vien nekas nebūs.

Nepārtraukta tās lūgšana man liekas kā biorobotisms. Bet var jau būt, ka es vēl vienkārši neesmu gatava to pieņemt.

Kā tu atklāji savas spējas?

Jā, citi stāsta, ka viņiem spējas parādījušās pēc dažādiem pārdzīvojumiem, Elejas Verai – pēc tam, kad zibens trāpījis.

Man nekas tāds nav bijis, un kā dziednieci es sevi nekad neesmu uztvērusi. Bērnībā ļoti mīlēju dabu, cilvēkus. Jau no dzimšanas man ir ielikta it kā programma, ka man ir jāpalīdz cilvēkiem. Vienmēr arī esmu to darījusi. Mājās nesu pamestos suņus un kaķus.

Kad mācījos vidusskolā, man bija gaišredzīgi sapņi. Aprunājos ar kādu psihiatru, kurš teica, ka man ir gaišredzības spējas un ka es varu tās meditācijā attīstīt.

Tā kā tajā laikā modē bija mediji, šķīvīšu dancināšana, man tas likās ļoti aizraujoši. Iemācījos meditāciju un patiešām varēju atrast jebkuru noslēptu mantiņu. Visiem bija jautri, visiem tas patika.

Tad pienāca brīdis, kad man pateica, ka es vairs nedrīkstu to darīt. Biju aizgājusi jau par tālu, jo tās nav rotaļas.

Ar to vairs nenodarbojos un pat pilnīgi noliedzu. Saucu dziedniekus par šamaņiem.

Kad man radās veselības problēmas, aizbraucu uz Aizputi pie nu jau mirušā dziednieka Eidiņa. Pirmajā reizē mēs viens otram nepatikām, bet, tā kā viņš man palīdzēja, nākamreiz pie viņa jau gāju ar prieku. Izrunājāmies, un man iepatikās, kā viņš strādāja. Viņš ļoti daudziem palīdzēja.

1991. gadā aizgāju mācīties pirmajā „Salveo” skolā, ko vadīja Ilze Jansone. To pabeidzu, bet tajā virzienā gan nebiju domājusi strādāt. Taču gadījās tā, ka vecākais dēls apdedzināja seju. Tajā laikā jau mācījos dziedniecību pie Ivara Vīka. Spēju sniegt pirmo palīdzību. Dēlu aizvedām uz Rīgu, un dakteri teica, ka viņš acis atvērs labākajā gadījumā tikai pēc mēneša.

Lūdzu palīdzību Ivaram Vīkam, un viņš mani pamācīja, kā strādāt ar bērnu. Vairāk to darīju no attāluma mājās, un man izdevās. Dēlu izrakstīja no slimnīcas jau pēc nedēļas. Ārsti brīnījās paši un veda studentus rādīt, ko dara acīmredzot labas zāles.

Bet es domāju – ja jūs zinātu, kuras tad bija šīs labās zālītes...

Kā to uzņem tava ģimene?

Vīram droši vien ir grūti. Vienmēr zinu, ko viņš domā un ko dara. Es gan mēģinu to neizrādīt. Bet vīrs manas spējas arī izmanto, prasa, kad labāk braukt medībās.

Vai tu redzi, kas ar tevi, ar ģimenes locekļiem var atgadīties?

Jā, par to es vienmēr brīdinu. Ja bērns ir kaut kur tālumā, mēģinu viņam palīdzēt, dot pozitīvo aizsardzību. Šis notikums notiek, bet tas var būt ar vieglākām vai smagākām sekām.

Es pati, pirms sēžos pie mašīnas stūres, vienmēr domās it kā izbraucu maršrutu. Ja liekas, ka būs kas nelāgs ar mašīnu, palūdzu, lai vīrs brauc līdzi. Parasti man gan ir, kas palīdz, un uz ceļa neesmu palikusi, un tie ir mani sargeņģeļi.

Vienreiz mana mašīna gan slīdēja uz ceļa un ielidojām gravā. Es zināju, ka man nevajag sēsties pie mašīnas stūres, taču zobārsta apmeklējums bija sarunāts un nevarēju atlikt. Lūdzu vīru, lai aizved, bet viņam bija tobrīd svarīgāk medīt vilkus.

Neesmu nekāda ļoti laba braucēja, ceļš bija apledojis, un tā nu mēs bijām gravā iekšā. Kad mūs izvilka no turienes, nekas mums nekaitēja un pat mašīnai visi lukturi bija veseli. Tad man teica, ka esmu dzimusi laimes krekliņā.

Bet pēc profesijas tu esi mežiniece, vai ne?

Esmu un arvien vēl mācos. Es patiešām mācos visu mūžu, un man patīk. Turpinu mācīties mežsaimniecību, esmu Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mežsaimniecības fakultātes maģistrantūras pēdējā kursā. Esmu apmierināta, ka nestrādāju vairs mežniecībā, jo man nepatika dokumentu kārtošanas darbs. Biju mežziņa vietniece Benkavas mežniecībā.

Pēc maģistrantūras beigšanas varbūt mācīšos psiholoģiju, jo, strādājot ar cilvēkiem, tā noteikti ir jāzina. Šīs metodes bieži vien jau ir nācies izmantot.

Tev ir arī četri bērni.

Trīs dēli un meitiņa. Viņai ir trīs gadi, un viņa apmeklē bērnudārzu. Jau tagad ir «dziedniece» – sasēdina lelles rindā un tad dziedina ar roku.

Meitiņai devām divus vārdus – Aija Māra. Puikas viņu par to apskauž, jo nu viņai ir divas vārdadienas.

Kā tu tiec galā ar mājas ikdienas darbiem?

Nav viegli, tāpat kā visām citām sievietēm. Taču varbūt vieglāk, jo man nav astoņu stundu darbadiena.

Esmu savu darbu iekārtojusi tā, lai man ir brīvais laiks, un tajās dienās es visu sakārtoju un izdaru.

Mūsu pašu avīzē izlasīju, ka tu Aucē darbojies arī Rotari klubā.

Tas ir ļoti jauks klubiņš. Esam 28 cilvēki. Mums ir arī savas telpas Aucē, Raiņa ielā 19. Gribam tur radīt tādu vidi, kur cilvēki var atnākt atpūsties, paklausīties sev ko derīgu. Domājam, ka te varētu būt psihologs, reizi mēnesī strādās homeopāts, arī es pati, aicināsim vēl kādus speciālistus, varbūt rīkosim angļu vai vācu valodas kursus.

Rotari klubā gan uzaicina darboties, bet jebkurš var atnākt ciemos pie mums un paskatīties, kā mēs strādājam.

Rotari klubu Aucē nodibināja Elmārs Janševics, vecs rotarietis. Man bija pieņemami Rotari principi, jo ir vērsti uz palīdzēšanu cilvēkiem. Šis klubs ir labdarības un palīdzības klubs. Aucē gan pret mums ir arī opozīcija, un es gribu, lai cilvēki saprot – jo vairāk būs tādu klubu, jo mums pašiem būs labāk.

Kā tev gadu gaitā ir mainījusies pasaules uztvere, tava attieksme pret apkārt notiekošo?

Es dzīvoju savā vidē, nemēģinu daudz iedziļināties politikā. Skatoties televīziju, lasot avīzes, nācās secināt, ka tur ir ļoti maz patiesības. Vairāk to nedaru.

Gribas ticēt, ka Latvijai būs labāki laiki. Pašlaik ir ļoti smagi, jo ir pārejas periods, kas ir ieildzis. Neesam vēl gatavi pieņemt pārmaiņas.

Visumā šis laiks ir ļoti skaists, jo ir ar lielām enerģijas rezervēm. Notiek gan daudz katastrofu, un tas nozīmē, ka ir gadsimtu mija, kas var nest daudzas globālas problēmas. To, ka augustā vai septembrī arī Latvijā var notikt liela nelaime, kāda arī bija universālveikalā „Centrs”, izšķetinājām astrologu pulciņā. Ja cieš cilvēki, tas ir visbriesmīgākais.

Kad nogrima prāmis „Estonia”, es vēl strādāju mežniecībā un tajā naktī nevarēju gulēt. Likās nesaprotami, ka tik izmisīgi sauc pēc palīdzības. Kad no rīta pa radio sadzirdēju briesmīgo ziņu, sapratu – ja tik daudz cilvēku sauca pēc palīdzības, tad nevarēja nesadzirdēt.

Strādājot ar cilvēkiem, tev nākas uzklausīt tik daudz sāpīgu stāstu un varbūt arī to visu negatīvo uzņemt sevī. Kā tu no tā atbrīvojies?

Mājās man ir bites. Tās kopjot, es arī atbrīvojos no visa nevajadzīgā. Ļoti mīlu dabu un auru attīru, ejot pie tās. Daba palīdz atjaunot spēkus.

Savas enerģiskās rezerves atjaunoju arī miegā, un spējas ar katru gadu paliek arvien spēcīgākas un atveras no jauna. Pirms dažiem gadiem Ivars Vīks teica, ka esmu vēl bērna autiņos. Es sacīju – man vajag uzreiz! Ivars Vīks man skaidroja, ka uzreiz nekas nenotiek. Spējas atveras ar gadiem. Jo vecāks dziednieks, jo labākas un dziļākas spējas. Dziednieki dalās jaunajos un vecajos. Es nesaku, ka jaunie dziednieki ir sliktāki, bet tomēr uzskatu: jo vecāks dziednieks, jo profesionālāks un spējīgāks.

Kādas tev ir attiecības ar baznīcu?

Grūti pat pateikt. Es vienmēr esmu zinājusi, ka ticu Dieviņam. Protams, esmu gājusi uz luterāņu baznīcu, esmu kristīta un iesvētīta un arī pieņēmusi kristietības likumus un baušļus.

To es visu atzīstu. Bet, tā kā es ļoti mīlu dabu, kurā viss ir tik ļoti sakārtots, un esmu iepazinusi dievturību, man tuvāka ir šī senā ticība. Latvietim tomēr būtu vairāk jāturas pie tās, tad būs arī dzimtas saknes spēcīgākas. Mums visiem ir godā jātur lielā dāvana – dainas. Manuprāt, tās visas ir Dieva dainas.

Taču, tā kā senās zināšanas ir tik ļoti pazaudētas, es par tām vēl neesmu īsti tikusi skaidrībā. Tas viss ir jāpēta latviešu zinātniekiem, bērni skolā jāiepazīstina ar dievturību. Vai viņi to pieņems vai nepieņems – tas ir cits jautājums. Bet, tā kā skolās bērnus iepazīstina ar kristietību, tas pats jādara arī ar dievturību, jo mūsu senči gadsimtiem ilgi ir dzīvojuši ar to.

Pieļauju, ka tevi droši vien vairs nevilina visādas lustīgas un skaļas priecāšanās un lēkāšana ballēs.

Tas man patiešām nepatīk un nesagādā nekādu prieku. Man patīk ceļot. Biju nedēļu Holandē. Ļoti patika Ziemeļjūra, Hāga, mazās pilsētiņas un holandieši. Vācija un Berlīne arī šķita jaukas.

Es arī aužu, apmeklēju Auces lietišķās mākslas studiju. Esmu vēl iesācēja. Ļoti patīk latviskie raksti, tie man nes siltumu. Saka, ka mani darbi ir patīkami un dziednieciski. Kad bērns ir slims, es viņam klāju pašas austus linu paladziņus. Liekas, ka viņam kļūst labāk, jo nāk pozitīvā enerģija.

Bieži apmeklēju izstādes, īpaši lietišķās mākslas izstādes. Rīgā vienmēr eju uz Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeju.

Man patīk ar draugiem doties dabā, padziedāt pie avotiņa. Jāņos, kurus parasti svinu ar dievturiem, esam pie kāda ezera.

Skaļas izpriecas man ir jau noiets dzīves posms.

Diāna Audra

Un tad, kad man ir skumji un mana dvēsele raud, es ieeju savos draugos. Es kāpju pa kāpnēm un ar katru pakāpienu sajūtu mīlestību. Kāpums, un es redzu, kā nokrīt mana sāpe pie kājām un aizlien projām nobijusies, ka ir mani sāpinājusi, un lūdzas man piedošanu. Bet man tas nav vairs svarīgi, es kāpju nākamo kāpienu un redzu, cik esmu bijusi vāja, cik esmu bijusi bikla. Es neesmu spējusi saskatīt patieso ceļu, savu patieso dzīvi. Un tad es atmetu galvu, saņemu spēkus un spēju kāpt tālāk un tālāk, līdz ieeju gaiši zilās debesīs. Mani apņem tīrība, un mana dvēsele šķīstās tīrās patiesības jūrā. Un es zinu, ka esmu iegājusi centrā pie saviem draugiem, un tie grupējas ap mani, saliec savas zaru rokas, apskauj un noglāsta, un runā ar mani.

Tu esi Tu. Mēs esam dodošie, mēs atdodam Tev savu mīlestību, un Tu spēsi cīnīties tālāk šajā cietsirdīgajā pasaulē. Izej caur trejdeviņām laipām, un Tu atradīsi sev nolemto. Tu spēsi izpildīt savus pienākumus šajā dzīvē un ieiesi nākamajā aplī starojoša, ziboša, krāšņa kā saule. Tu to paveiksi, jo mēs tam ticam.

Atbrīvojies, labā pasaule! Nāc, mīļā gaisma! Nāc manā dvēselē, lai spēju iziet cauri tumsai! Nāc manā sirdī, lai sasildu to, lai varu dot mīlestību, kura ir nogurusi no pasaules meliem! Tikai vienu vectētiņa stāstu es izlūdzos, lai varētu sasniegt kāpienu virsotni.

Tikai to atvēli man, mīļā Māte, pirms es spēju izpildīt Tavu misiju uz šīs Zemes. Dod man spēku, Zeme, un es ar paceltu galvu stāvēšu jūras krastā, kur lasīšu Tavas pērles un lasīšu Tavas gudrības, kuras Tu man sūti, un veikšu to, ko spēšu, līdz būšu uzkāpusi stikla kalnā.

Dod man vienu staru laimes, Laima, es redzēšu šo taciņu, pa kuru man jāiet, un es neapmaldīšos starp smago vēju un salto krusu, dod savu silto roku, Laima, un izved pie Saules, kura sasildīs nosalušos bērnus manā dzimtajā zemē. Nelaid tos projām no Tava klēpja nelaimēs, neļauj tiem pazust citos ziedos. Ved mūs pa taku, kur nemājo ļaunā vara, ieved mani ziedu dārzā, kur bites vāc medu un cilvēku dvēseles smaida. Dod man vēl gaismas staru, lai spēju sasildīt nogurušo un nomaldījušos, jo aizvien ir grūti redzēt tos, kam sāp vairāk par mani. Un atceries to, ka nav svarīgi ogas lasīt pēc daudzuma, bet gan pēc skaita. Cik ogu noplūc, tik ieliec mutē, cik ieliec mutē, tik paturi prātā. Cik paturi prātā, tik zvaigžņu pie debesīm piespraud. Cik zvaigžņu pie debesīm piespraudīsi, tik ilgi uz pasaules dzīvosi.

Un es jautāju liktenim: „Kādēļ esmu nācis pasaulē?” Un tas man atbild: „Vai redzi to salto miglu? Pārvērt to par ziedošu dārzu, lai tas nes augļus Tev un Tavai dzimtai! Tu būsi te bijis un iestādījis augļu kokus, kas nesīs svētību citiem, un bites atlidos un iegūs šeit nektāru un nesīs uz savām mājām. Un to būs daudz, daudz. Un katra bite priekā cerēs, ka šis dārzs būs mūžīgs, kā mūžīgs ir liktenis, kurš nekad nebeigsies.”

Un Tu esi kāpis gan kalnos, gan lejās un redzējis dažādus dārzus, un dažādas bites ir bijušas tajos. Kur ir tā vienīgā māja, uz kuru es eju, un kur ir tas dārzs, no kura manas bites sūks medu? Es skaitu pa vienam olim, ko nesu pār trejdeviņiem kalniem, un brienu pār trejdeviņiem purviem un braucu pār trejdeviņām jūrām, līdz nonāku pie savas laimes, kura bija noskumusi un gaidīja mani. Cik ilgi Tu pie manis nāci, un cik reižu Tu man pagāji garām? Es domāju, ka Tu spīdēsi kā bāka, tāpēc es Tevi neredzēju, bet Tu biji tepat un gaidīji mani, līdz es sapratu, ka man Tev jāpasniedz roka, jo Tu, noskumusi, esi mana laime, kuru meklēju tik tālu. Tevi atradusi, es jūtos mierīga un redzu, kur ir manas egles, mani dārzi, manas zvaigznes. Tās ir šeit pat, tikai neesmu tās redzējusi, jo man bija aizvērtas acis.

Tagad tās ir vaļā un esmu laimīga, jo beidzot es to redzu.