Ceļojums uz Tenerifi
Februāra mēnesī, meditējot, mani viesos aicināja vulkāniskā sala Tenerife. Jau sen sapnī biju redzējusi okeānu un šo melno kalnu, pie kura atradās taciņa, vedot uz svētvietu alā. Zem kalna, no alas, iztecēja maza ūdens tērcīte, kas veidoja nelielu baseiniņu. Ieiedama tajā, sajutu kalna vulkānisko spēku. Pateicībā ziedoju savu īpaši veidoto dāvanu – simbolisku veltījumu kalna garam.
Lidojot lidmašīnā, kā brīnums virs mākoņiem atklājās tumšā Teides vulkāna virsotne. Cik brīnišķīga bija sajūta – iznirstot no mākoņiem, pavērās skats uz Kanāriju salām – Atlantijas okeāna ūdeņu izauklētām, no uguns un pelniem radītām. Vislielākā no tām – Tenerife – kā skaists melnais gulbis guļ okeānā, pauguru un kalnu grēdu sašūta. Tā atklāj savas visugunīgākās vietas.
Manas pēdas, skarot šo zemi, sajuta seno uguns dvesmu, un šis spēks ienāca manī. Tas ilgi bija snaudis un gaidījis mani.
Dzestrais vējiņš nes līdzi ūdens un pelnu smaržu. “Tā ir uguns dzimtene,” tas čukst. “To mīlu ļoti, jo es to uzpūšu, un tā iedvesmoju radīt jaunas mūzas.” Tā mans sapnis bija radījis šo mūzu – to, kuru man atsūtīja meditācijā vulkāna gars.
Lidojot prom, sūtījām mīlestības pilnus sveicienus vulkānam – ar solījumu drīz atgriezties.
